VIENMĒR UN VISUR. Uzjautāta, vai fotografēšanās nolūkos nevarētu paņemt līdzi adīkli, Santa Auziņa smaida vien: «Bet tas jau man vienmēr līdzi. Visi tik ļoti pieraduši, ka es katrā iespējamā brīdī adu, ka es mierīgi varu vīra acu priekšā uzdarināt viņam džemperi Ziemassvētku dāvanai, un vīrs pat nepamanīs»

Rīt varat doties uz Bastejkalnu publiski paadīt – ir Pasaules adīšanas diena.

a seko modes tendencēm, tad adīšana šobrīd ir modē, ārzemēs daudzi atkal atsāk adīt," uzsver finansiste Santa Auziņa, kura kopā ar domubiedriem sestdien divos dienā sanāks kopā Pasaules adīšanas dienas pasākumā. Tas būs vienkārši un skaisti – visas sēdēs Bastejkalnā uz soliņiem un adīs.

Soliņš bez cietuma

Pasaulē šādu dienu ar nosaukumu Knitting in public (adīšana publiskās vietās) rīko jau trešo gadu. Sasparojušās arī Latvijas adītājas, jo jutušās aizskartas – igaunietes jau pērn Tallinā satikās adīšanas priekā. Pasākuma mērķis ir publiski parādīt roku darba brīnumu, vienot rokdarbnieces neatkarīgi no sabiedriskā, sociālā un materiālā stāvokļa. Pasaules adītāju dienu iedibināja dāma vārdā Daniela. Pasākuma ideja ir: pat ja jūs viena adāt parkā uz soliņa, tad īstenībā neesat viena, bet ir simtiem citu, kas to dara tai pašā laikā.

"Mēs gribam uzsvērt, ka tas ir jauks vaļasprieks un to var darīt jebkurš. Gatavojoties pasākumam, izstāstījām to Rīgas domes kultūras pārvaldē, tur gan pabrīnījās, taču apsolījās informēt lietišķās mākslas studijas. Nezinājām, vai šādam pasākumam jāprasa oficiāla atļauja, taču izlēmām, ka nevajag. Ja parkā sēž sieviete un ada, blakus apsēžas vēl viena ar adīkli, tad diez vai to var uzskatīt par masveida nekārtībām... Nosmējām – ja to uzskatīs par nesankcionētu mītiņu un mēs nonāksim cietumā, tad vismaz adīklis visām būs līdzi," jautri saka Santa.

Jaunas un vēl jaunākas

Sākās viss ar to, ka Santa Auziņa ar Baibu Andersoni par adīšanu sarunājās portālā calis.lv. Drīz vien kļuva par draudzenēm, bet vēl pēc tam izsprieda, ka internetā latviešu valodā nav mājas lapas par adīšanu, tādas pastāv daudzās valstīs. "Ideja radās pirms trim gadiem, bet brieda lēni. Beidzot mēs, divas enerģiskas būtnes, izveidojām musturs.lv. Pašas adījām pirmos rakstu paraugus, lai būtu ko ievietot jaunajā lapā, vēl tagad mājās ir milzu kastes ar saadīto," pasmaida Santa. Šobrīd musturs.lv reģistrējušies ap 700 lietotāju, ir pat latviešu meitenes, kas dzīvo citās valstīs. Klāt nākušas izšuvējas, tamborētājas un pērļotājas.

Šis portāls apgāž priekšstatu, ka ada tikai vecas tantes. "Visvairāk ada vecumā no 20 līdz 40 un vēlāk, tad dzimst bērni un tajā laikā atceras par adīšanu. Pirms neilga laika izveidojām sadaļu iesācējām, jo bija dāmas, kas teica: jūs jau tur visas meistarienes, neērti kaut ko prasīt..."

Paradoksāli, ka Santu pašu skolas laikā norakstījuši kā adīšanā bezcerīgu. "Man nesanāca, es raudāju, skolotāja dzēra nervu zāles... līdz notika klikšķis. Un nu jau 20 gadus es adu," pasmaida Santa. Savukārt Baibu adīt iemācīja tētis.

Santa skaidro, ka viņai adīšana ir labākais atslodzes veids – dzīve ir tik stresaina, darbs nervozs: "Process ir ritmisks un monotons, nevilšu nomierina. Dzīvē esmu ļoti aša, visu gribu paveikt ātri, bet kad apsēžos adīt, tad iestājas miers. Tas ir mīts, ka adīt nav laika, to var darīt visur – pie televizora, sabiedriskajā transportā... Ja ir runīgāks konduktors, tad manu nodarbošanos pakomentēs: šodien tāds sastrēgums, ka cilvēks jau jaku būs uzadījis. Vakarā, kad bērni nolikti gulēt, vismaz pusstundu noteikti adu. Baibai ir četri bērni, un arī viņa atrod laiku iemīļotajai nodarbei."

Labdarīgās zeķītes

Nākamais solis bija dziju veikaliņš internetā, to izveidoja Santa ar Baibu, tolaik Latvijā nekā tāda nebija. Jau kādu laiku mustura meitenes tiekas arī klātienē, pulcējas pie žurnāla Vides Vēstis redaktores Anitras Toomas, kas ir aktīva adītāja un kopīgās lietas popularizētāja.

"Tikšanās internetā dod sajūtu, ka neesi viens savā aizrautībā. Un mēs daudz ko paveicam kopīgi," skaidro Santa. Kopā top musturdeķi. Vispirms segas nākamais īpašnieks nosaka tematiku un krāsu gammu. Tad katra dalībniece uzada 20x20 centimetrus lielu klucīti vai vairākus, kas nonāk pie segas īpašnieces. Tad notiek kopā likšana. Līdz galam pabeigti jau septiņi, galarezultātu redzot, daudziem aizraujas elpa. Santai pieder skaistais Raibs kā Lieldienu ola, tas tapis tieši uz viņas meitiņas dzimšanu, kas sakrita ar Lieldienu laiku.

Vēl viens kopīgs projekts ir palīdzība Bērnu Klīniskajai universitātes slimnīcai. "Apadām priekšlaikus dzimušos bērniņus. Caur draugu draugiem uzzinājām, ka slimnīcai ļoti trūkst mazu zeķīšu un sedziņu. Tās vajadzīgas ne tik daudz siltuma, kā mikromasāžas dēļ, tādēļ adām tieši no vilnas dzijas. Mūsu musturmeitenes ideju uztvēra ar milzīgu atsaucību, ķērās pie darba. Nodaļā bija pārsteigti, kad atvedām 40 sedziņas un 76 zeķīšu pārus, vaicāja, vai kādai no mums bijis neiznēsāts bērniņš... Bet mēs teicām – mēs tāpat vien, gribam palīdzēt."

Santa Auziņa

• Viena no musturs.lv veidotājām

• Dzimusi 1974. gada 8. jūnijā Rīgā

• Absolvējusi Rīgas 1. ģimnāziju un Rīgas Tehnisko universitāti (uzņēmējdarbības vadības maģistrs)

• 14 gadu strādā finanšu sfērā

• Kopā ar draudzeni Baibu Andersoni izveidojusi dziju veikaliņu internetā (www.musturs.lv/veikals)

• Precējusies, divi bērni: Maksis (7 gadi) un Magda (1 gads un 2 mēneši)

• Hobiji: adīšana un makšķerēšana